irretio

From Wiktionary, the free dictionary
Jump to navigation Jump to search

Latin

[edit]

Etymology

[edit]

From in- +‎ rēte +‎ -iō.

Pronunciation

[edit]

Verb

[edit]

irrētiō (present infinitive irrētīre, perfect active irrētīvī or irrētiī, supine irrētītum); fourth conjugation

  1. to entangle, ensnare

Conjugation

[edit]
   Conjugation of irrētiō (fourth conjugation)
indicative singular plural
first second third first second third
active present irrētiō irrētīs irrētit irrētīmus irrētītis irrētiunt
imperfect irrētiēbam irrētiēbās irrētiēbat irrētiēbāmus irrētiēbātis irrētiēbant
future irrētiam irrētiēs irrētiet irrētiēmus irrētiētis irrētient
perfect irrētīvī,
irrētiī
irrētīvistī,
irrētiistī
irrētīvit,
irrētiit
irrētīvimus,
irrētiimus
irrētīvistis,
irrētiistis
irrētīvērunt,
irrētīvēre,
irrētiērunt,
irrētiēre
pluperfect irrētīveram,
irrētieram
irrētīverās,
irrētierās
irrētīverat,
irrētierat
irrētīverāmus,
irrētierāmus
irrētīverātis,
irrētierātis
irrētīverant,
irrētierant
future perfect irrētīverō,
irrētierō
irrētīveris,
irrētieris
irrētīverit,
irrētierit
irrētīverimus,
irrētierimus
irrētīveritis,
irrētieritis
irrētīverint,
irrētierint
passive present irrētior irrētīris,
irrētīre
irrētītur irrētīmur irrētīminī irrētiuntur
imperfect irrētiēbar irrētiēbāris,
irrētiēbāre
irrētiēbātur irrētiēbāmur irrētiēbāminī irrētiēbantur
future irrētiar irrētiēris,
irrētiēre
irrētiētur irrētiēmur irrētiēminī irrētientur
perfect irrētītus + present active indicative of sum
pluperfect irrētītus + imperfect active indicative of sum
future perfect irrētītus + future active indicative of sum
subjunctive singular plural
first second third first second third
active present irrētiam irrētiās irrētiat irrētiāmus irrētiātis irrētiant
imperfect irrētīrem irrētīrēs irrētīret irrētīrēmus irrētīrētis irrētīrent
perfect irrētīverim,
irrētierim
irrētīverīs,
irrētierīs
irrētīverit,
irrētierit
irrētīverīmus,
irrētierīmus
irrētīverītis,
irrētierītis
irrētīverint,
irrētierint
pluperfect irrētīvissem,
irrētiissem
irrētīvissēs,
irrētiissēs
irrētīvisset,
irrētiisset
irrētīvissēmus,
irrētiissēmus
irrētīvissētis,
irrētiissētis
irrētīvissent,
irrētiissent
passive present irrētiar irrētiāris,
irrētiāre
irrētiātur irrētiāmur irrētiāminī irrētiantur
imperfect irrētīrer irrētīrēris,
irrētīrēre
irrētīrētur irrētīrēmur irrētīrēminī irrētīrentur
perfect irrētītus + present active subjunctive of sum
pluperfect irrētītus + imperfect active subjunctive of sum
imperative singular plural
first second third first second third
active present irrētī irrētīte
future irrētītō irrētītō irrētītōte irrētiuntō
passive present irrētīre irrētīminī
future irrētītor irrētītor irrētiuntor
non-finite forms active passive
present perfect future present perfect future
infinitives irrētīre irrētīvisse,
irrētiisse
irrētītūrum esse irrētīrī irrētītum esse irrētītum īrī
participles irrētiēns irrētītūrus irrētītus irrētiendus,
irrētiundus
verbal nouns gerund supine
genitive dative accusative ablative accusative ablative
irrētiendī irrētiendō irrētiendum irrētiendō irrētītum irrētītū

Descendants

[edit]
  • Italian: irretire

References

[edit]
  • irretio”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
  • irretio in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.