consuetudinarius

Latin

Etymology

From cōnsuētūdō (“custom, habit”) +‎ -ārius (“-ary”, adjectival suffix).

Pronunciation

• (Classical) IPA^(key): /kon.su̯eː.tuː.diˈnaː.ri.us/, [kõːs̠u̯eːt̪uːd̪ɪˈnäːriʊs̠]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): /kon.swe.tu.diˈna.ri.us/, [konswet̪ud̪iˈnäːrius]

Adjective

cōnsuētūdinārius (feminine cōnsuētūdināria, neuter cōnsuētūdinārium, adverb cōnsuētūdināriē); first/second-declension adjective (Late Latin)

1. customary, ordinary, usual
   • c. 430 CE – c. 489 CE, Sidonius Apollinaris, Letters 7.11.1
   • 400 CE – 470 CE, Salvian, On the Government of God 6

Inflection

First/second-declension adjective.

Number	Singular				Plural
Case / Gender	Masculine	Feminine	Neuter		Masculine	Feminine	Neuter
Nominative	cōnsuētūdinārius	cōnsuētūdināria	cōnsuētūdinārium		cōnsuētūdināriī	cōnsuētūdināriae	cōnsuētūdināria
Genitive	cōnsuētūdināriī	cōnsuētūdināriae	cōnsuētūdināriī		cōnsuētūdināriōrum	cōnsuētūdināriārum	cōnsuētūdināriōrum
Dative	cōnsuētūdināriō		cōnsuētūdināriō		cōnsuētūdināriīs
Accusative	cōnsuētūdinārium	cōnsuētūdināriam	cōnsuētūdinārium		cōnsuētūdināriōs	cōnsuētūdināriās	cōnsuētūdināria
Ablative	cōnsuētūdināriō	cōnsuētūdināriā	cōnsuētūdināriō		cōnsuētūdināriīs
Vocative	cōnsuētūdinārie	cōnsuētūdināria	cōnsuētūdinārium		cōnsuētūdināriī	cōnsuētūdināriae	cōnsuētūdināria

Derived terms

• cōnsuētūdināriē (adverb)

Related terms

• cōnsuēscō (“accustom, habituate”)

References

• “consuetudinarius”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press