finitivus

Latin

Etymology

From fīniō (“to finish; set, appoint”) +‎ -īvus.

Pronunciation

• (Classical) IPA^(key): /fiː.niːˈtiː.u̯us/, [fiːniːˈt̪iːu̯ʊs̠]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): /fi.niˈti.vus/, [finiˈt̪iːvus]

Adjective

fīnītīvus (feminine fīnītīva, neuter fīnītīvum); first/second-declension adjective

1. final
2. (in rhetoric) defining, explaining
3. (in grammar) definite; indicative

Declension

First/second-declension adjective.

Number	Singular				Plural
Case / Gender	Masculine	Feminine	Neuter		Masculine	Feminine	Neuter
Nominative	fīnītīvus	fīnītīva	fīnītīvum		fīnītīvī	fīnītīvae	fīnītīva
Genitive	fīnītīvī	fīnītīvae	fīnītīvī		fīnītīvōrum	fīnītīvārum	fīnītīvōrum
Dative	fīnītīvō		fīnītīvō		fīnītīvīs
Accusative	fīnītīvum	fīnītīvam	fīnītīvum		fīnītīvōs	fīnītīvās	fīnītīva
Ablative	fīnītīvō	fīnītīvā	fīnītīvō		fīnītīvīs
Vocative	fīnītīve	fīnītīva	fīnītīvum		fīnītīvī	fīnītīvae	fīnītīva

Related terms

• fīnālis
• fīniēns
• fīniō
• fīnis
• fīnitimus
• fīnītiō
• fīnītor
• fīnītus

References

• “finitivus”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
• finitivus in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.