plago

See also: plagó and plaĝo

Esperanto

Pronunciation

• Audio

  (file)

• IPA^(key): [ˈplaɡo]
• Rhymes: -aɡo
• Hyphenation: pla‧go

Noun

plago (accusative singular plagon, plural plagoj, accusative plural plagojn)

1. plague

Latin

Etymology

Ultimately from the Proto-Indo-European onomatopoeic root *pleh₂g- (“to strike”) (compare Ancient Greek πλάζω (plázō), Proto-Germanic *flōkaną), variant of *pleh₂k-, whence possibly plācō and placeō. See plangō, from the nasal-infixed form *pleh₂-n-g- (compare Old Norse flengja (“to strike, whip”), modern English fling). Also possibly related to lancea via Celtic.

Pronunciation

• (Classical) IPA^(key): /ˈplaː.ɡoː/, [ˈpɫ̪äːɡoː]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): /ˈpla.ɡo/, [ˈpläːɡo]

Verb

plāgō (present infinitive plāgāre, perfect active plāgāvī, supine plāgātum); first conjugation

1. to strike

Conjugation

Conjugation of plāgō (first conjugation)
indicative		singular			plural
		first	second	third	first	second	third
active	present	plāgō	plāgās	plāgat	plāgāmus	plāgātis	plāgant
	imperfect	plāgābam	plāgābās	plāgābat	plāgābāmus	plāgābātis	plāgābant
	future	plāgābō	plāgābis	plāgābit	plāgābimus	plāgābitis	plāgābunt
	perfect	plāgāvī	plāgāvistī	plāgāvit	plāgāvimus	plāgāvistis	plāgāvērunt, plāgāvēre
	pluperfect	plāgāveram	plāgāverās	plāgāverat	plāgāverāmus	plāgāverātis	plāgāverant
	future perfect	plāgāverō	plāgāveris	plāgāverit	plāgāverimus	plāgāveritis	plāgāverint
passive	present	plāgor	plāgāris, plāgāre	plāgātur	plāgāmur	plāgāminī	plāgantur
	imperfect	plāgābar	plāgābāris, plāgābāre	plāgābātur	plāgābāmur	plāgābāminī	plāgābantur
	future	plāgābor	plāgāberis, plāgābere	plāgābitur	plāgābimur	plāgābiminī	plāgābuntur
	perfect	plāgātus + present active indicative of sum
	pluperfect	plāgātus + imperfect active indicative of sum
	future perfect	plāgātus + future active indicative of sum
subjunctive		singular			plural
		first	second	third	first	second	third
active	present	plāgem	plāgēs	plāget	plāgēmus	plāgētis	plāgent
	imperfect	plāgārem	plāgārēs	plāgāret	plāgārēmus	plāgārētis	plāgārent
	perfect	plāgāverim	plāgāverīs	plāgāverit	plāgāverīmus	plāgāverītis	plāgāverint
	pluperfect	plāgāvissem	plāgāvissēs	plāgāvisset	plāgāvissēmus	plāgāvissētis	plāgāvissent
passive	present	plāger	plāgēris, plāgēre	plāgētur	plāgēmur	plāgēminī	plāgentur
	imperfect	plāgārer	plāgārēris, plāgārēre	plāgārētur	plāgārēmur	plāgārēminī	plāgārentur
	perfect	plāgātus + present active subjunctive of sum
	pluperfect	plāgātus + imperfect active subjunctive of sum
imperative		singular			plural
		first	second	third	first	second	third
active	present	—	plāgā	—	—	plāgāte	—
	future	—	plāgātō	plāgātō	—	plāgātōte	plāgantō
passive	present	—	plāgāre	—	—	plāgāminī	—
	future	—	plāgātor	plāgātor	—	—	plāgantor
non-finite forms		active			passive
		present	perfect	future	present	perfect	future
infinitives		plāgāre	plāgāvisse	plāgātūrum esse	plāgārī	plāgātum esse	plāgātum īrī
participles		plāgāns	—	plāgātūrus	—	plāgātus	plāgandus
verbal nouns		gerund				supine
		genitive	dative	accusative	ablative	accusative	ablative
		plāgandī	plāgandō	plāgandum	plāgandō	plāgātum	plāgātū

Related terms

• plāga (“strike, blow; slaughter; plague”)

Descendants

• Italo-Romance:
  • Italian: piagare (“to wound”)
  • Sicilian: chiagari
• Northern Gallo-Romance:
  • Old French: plaier (“to wound”)
• Ibero-Romance:
  • Old Galician-Portuguese: chagar (“to wound”)
    • Galician: chagar
    • Portuguese: chagar
  • Spanish: llagar (“to wound”)
• Borrowings:
  • → Spanish: plagar

Spanish

Verb

plago

1. first-person singular present indicative of plagar