devolo

Latin

Etymology

From dē- +‎ volō.

Pronunciation

• (Classical) IPA^(key): /ˈdeː.u̯o.loː/, [ˈd̪eːu̯ɔɫ̪oː]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): /ˈde.vo.lo/, [ˈd̪ɛːvolo]

Verb

dēvolō (present infinitive dēvolāre, perfect active dēvolāvī, supine dēvolātum); first conjugation

1. to fly down or away
   • 29 BCE – 19 BCE, Virgil, Aeneid 4.700-702:

     Ergō Īrīs croceīs per caelum rōscida pennīs, / mīlle trahēns variōs adversō sōle colōrēs, / dēvolat, [...].

     Therefore Iris flew down on dewy saffron wings, trailing through the sky a thousand varied colors opposite the sun, [...].

Conjugation

Conjugation of dēvolō (first conjugation)
indicative		singular			plural
		first	second	third	first	second	third
active	present	dēvolō	dēvolās	dēvolat	dēvolāmus	dēvolātis	dēvolant
	imperfect	dēvolābam	dēvolābās	dēvolābat	dēvolābāmus	dēvolābātis	dēvolābant
	future	dēvolābō	dēvolābis	dēvolābit	dēvolābimus	dēvolābitis	dēvolābunt
	perfect	dēvolāvī	dēvolāvistī, dēvolāstī1	dēvolāvit, dēvolāt1	dēvolāvimus, dēvolāmus1	dēvolāvistis, dēvolāstis1	dēvolāvērunt, dēvolāvēre, dēvolārunt1
	pluperfect	dēvolāveram, dēvolāram1	dēvolāverās, dēvolārās1	dēvolāverat, dēvolārat1	dēvolāverāmus, dēvolārāmus1	dēvolāverātis, dēvolārātis1	dēvolāverant, dēvolārant1
	future perfect	dēvolāverō, dēvolārō1	dēvolāveris, dēvolāris1	dēvolāverit, dēvolārit1	dēvolāverimus, dēvolārimus1	dēvolāveritis, dēvolāritis1	dēvolāverint, dēvolārint1
passive	present	dēvolor	dēvolāris, dēvolāre	dēvolātur	dēvolāmur	dēvolāminī	dēvolantur
	imperfect	dēvolābar	dēvolābāris, dēvolābāre	dēvolābātur	dēvolābāmur	dēvolābāminī	dēvolābantur
	future	dēvolābor	dēvolāberis, dēvolābere	dēvolābitur	dēvolābimur	dēvolābiminī	dēvolābuntur
	perfect	dēvolātus + present active indicative of sum
	pluperfect	dēvolātus + imperfect active indicative of sum
	future perfect	dēvolātus + future active indicative of sum
subjunctive		singular			plural
		first	second	third	first	second	third
active	present	dēvolem	dēvolēs	dēvolet	dēvolēmus	dēvolētis	dēvolent
	imperfect	dēvolārem	dēvolārēs	dēvolāret	dēvolārēmus	dēvolārētis	dēvolārent
	perfect	dēvolāverim, dēvolārim1	dēvolāverīs, dēvolārīs1	dēvolāverit, dēvolārit1	dēvolāverīmus, dēvolārīmus1	dēvolāverītis, dēvolārītis1	dēvolāverint, dēvolārint1
	pluperfect	dēvolāvissem, dēvolāssem1	dēvolāvissēs, dēvolāssēs1	dēvolāvisset, dēvolāsset1	dēvolāvissēmus, dēvolāssēmus1	dēvolāvissētis, dēvolāssētis1	dēvolāvissent, dēvolāssent1
passive	present	dēvoler	dēvolēris, dēvolēre	dēvolētur	dēvolēmur	dēvolēminī	dēvolentur
	imperfect	dēvolārer	dēvolārēris, dēvolārēre	dēvolārētur	dēvolārēmur	dēvolārēminī	dēvolārentur
	perfect	dēvolātus + present active subjunctive of sum
	pluperfect	dēvolātus + imperfect active subjunctive of sum
imperative		singular			plural
		first	second	third	first	second	third
active	present	—	dēvolā	—	—	dēvolāte	—
	future	—	dēvolātō	dēvolātō	—	dēvolātōte	dēvolantō
passive	present	—	dēvolāre	—	—	dēvolāminī	—
	future	—	dēvolātor	dēvolātor	—	—	dēvolantor
non-finite forms		active			passive
		present	perfect	future	present	perfect	future
infinitives		dēvolāre	dēvolāvisse, dēvolāsse1	dēvolātūrum esse	dēvolārī	dēvolātum esse	dēvolātum īrī
participles		dēvolāns	—	dēvolātūrus	—	dēvolātus	dēvolandus
verbal nouns		gerund				supine
		genitive	dative	accusative	ablative	accusative	ablative
		dēvolandī	dēvolandō	dēvolandum	dēvolandō	dēvolātum	dēvolātū

¹At least one rare poetic syncopated perfect form is attested.

References

• “devolo”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
• “devolo”, in Charlton T. Lewis (1891) An Elementary Latin Dictionary, New York: Harper & Brothers
• devolo in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.